Foto: Bruce Mars

Kā tas būtu, ja tas būtu viegli?

Joprojām esmu drusku pārsteigts. Daudzi ASV ļoti pazīstami cilvēki joprojām nav diezko zināmi Latvijā. Es tagad runāju par interešu grupām, kurām šādas personas būtu jāzina. Viens no tādiem, par kura eksistenci tomēr pārāk daudz cilvēku nezina, ir Tims Ferriss.
Man reizēm liekas pat pārāk klišejiski runāt par jebko no Tima daiļrades, jo tā vien šķiet, ka praktiski visiem tas ir zināms. Taču, kā izrādās, tā nebūt nav.


Tieši tādēļ atradums ir Tima Ferrisa regulāri sev uzdotais jautājums par jebkuru uzdevumu veikšanu, plānu īstenošanu. Jautājums skan:

Kā tas būtu, ja tas būtu viegli?

Jebko ko mēs darām vai pareizāk sakot, gribam darīt un nedarām, mēs nedarām galvenokārt viena iemesla dēļ. Mums tas šķiet pārāk apjomīgi, sarežģīti un drusku bailīgi. Tāpēc atrast, ko darīt tā vietā, ir vienkāršāk par vienkāršu. To sauc par prokrastināciju.

Tu netīšām atskārt, ka jau 25 minūtes tīri savu datoru no liekām programmām un failiem. Taču zini, ka tev jāgatavo kaut kāds piedāvājums, atskaite utml.

Tu to nedari, jo tavs priekšstats par projektu ir, ka tas ir pārlieku apjomīgs. Nezini, no kura gala ķerties klāt. Tā sajūta ir reāla.

Tajā ir kaut kas ļoti dabisks. Zini, kādēļ? Tāpēc, ka tā dara 99% cilvēku. Ja ne visi 100%. Tāda ir mūsu daba. Triki šajā visā patiesībā ir veseli trīs.

Pirmais triks – ko esmu jau entās reizes atkārtojis – atpazīt šo, zināt, ka tas ir tipiski VISIEM. Tā nav tikai tava īpatnība. Tas ir ļoti svarīgi, lai nešaustītu sevi un nepārmestu sev. Ja zini, ka tev tas ir tāpat kā tev ir 2 rokas, deguns, mute, ausis, tas ir arī citiem. Tu taču nedomā, ka esi kaut kāds greizs, jo tev ir divas ausis. Citiem, redz’, ir viena vai 3 ausis. Nē, tu zini, ka tev ir tāpat kā citiem. Lai piedod man tie, kuriem ir mazāk paveicies un ir anatomisks defekts un tiešām ir tikai viena auss.

Taču ilustrācijai vajadzētu būt skaidrai. Zināt, ka tavas tipiskās lietas ir tipiskas arī citiem, ir jau mega liels pārsvars pār visiem, kuri čīkst.

Otrais triks – ja tu atbildi sev uz jautājumu – kā tas būtu, ja tas būtu viegli? – tad ķerties klāt projektam ir cita garša. Tu it kā ieved sevi apmānā. Bet pozitīvā. Pētījumi liecina, ka cilvēkam vispretīgākais liekas tikai mirklis pirms. Citiem vārdiem sakot, tikai domas par sāpēm un pretīgumu ir sāpīgas un pretīgas. Tai mirklī, kad jau esi iekšā tajā pretīgumā, tas vairs nebūt tāds nešķiet.

Piemēram, kad jāiet nodot asins analīzes. Tu taču zini, ka tas adatas duršanas mirklis nav nemaz tik sāpīgs. Tomēr pirms duršanas sajūtas ir ne pārāk… Gandrīz vai miršanas bailes uzjundī. Tātad briesmīgais nekad nav tik briesmīgs kā sajūtas par to.

Trešais triks – esam iemācīti, ka labs darbs ir bijis tāds, kurš bijis smags. Tā esam iekondicionēti. Tādēļ jebko, kas padevies viegli, mēs nevērtējam augstu. Rezultātā vienkārši darbi un uzdevumi bieži mākslīgi tiek sarežģīti, jo pašiem ir grūti noticēt, ka kaut kas vr būt viegli un vienkārši.

Tieši šajā jautājums “kā tas būtu, ja tas būtu viegli?” var labi palīdzēt kā prāta stāvokļa uzstādījums. Es nesaku, ka dažkārt nenāk par sliktu izbaudīt tiešām smagumu un grūtības. Tomēr par to daudz domāt nevajadzētu. Tā simt punkti netrūks.

Es tomēr ieteiktu pieiet lietām ar domu kā tas būtu, ja tas būtu viegli? Tas ļaus atrast daudz vairāk laika arī tām lietām dzīvē, kurām reāli laika ir maz vai nemaz.

Tas ikdienas vieglums būs sajūtams samērā drīz. Galvenais ir pierast pie jautājuma atkārtošanas.

Kolīdz ķeries klāt jebkam, ko vēlies paveikt – kaut vai treniņa pēc uzdod sev šo jautājumu! Un padod ziņu, kā gāja!